Turpmāk sekojošais ir radīts kaut kad sen, bet es domāju šis prototips ir bijis gana nozīmīgs manā attīstībā, un neredzu iemeslu, kāpēc nelikt viņu šeit.
Kaut kādā brīdī daudz pļāpājām ar kādu manu paziņu, kuru drošības pēc sauksim par Diwie, kurš arī izrādīja interesi par spēļu taisīšanu un zīmē faking smuki, tāpēc domāju ka kaut ko vienkāršu varam sabīdīt.
Ar vienkāršu es domāju - kaut ko, ko mēs varētu arī izdarīt līdz galam.
Man paliela problēma ir tā, ka es kaut ko iesāku sajūsmas pilns, taču brīdī, kad vairs neredzu jēgu turpināt (neredzu galu + nejūtu nekādu papildus devumu savai attīstībai) es vienkārši aizmirstu par to projektu un sāku darīt kaut ko citu, piemēram rīt pīrāgus. Ar šo, protams, ir tieši tāpat, bet kaut kādā brīdī man galvā vēl bija ilūzija, ka novedīsim līdz galam.
Unity ir ārkārtīgi draudzīgs engine, bet pamatā domāts 3D videi, un uz tā taisīt 2D spēles ir aptuveni tas pats, kas dakšas vietā izmantot 500Ls vērtu urbi, lai uzkostu desu. Tas gan nenozīmē, ka tas nav izdarāms, un ka no tā nevar būt nekāds labums.
Ļoti ilgs laiks man pagāja, lai saprastu kā vispār pie velna strādāt ar 2D objektiem, un, kas svarīgāk, kā panākt to, lai viņi izskatās tā, kā es gribu. Pamatā viss ir salīdzinoši vienkārši: es uztaisīju spritesheetu un tad no skripta izvēlējos cik kadrus sekundē rādīt, un norādīju konkrētu daļu sava spritesheeta, kuru konkrētajā brīdī izmantot.
Kā redzēsi, tas gan vēl nav viss, jo konkrētajā brīdī viss diezgan ļoti izskatās pēc sūda. Kāpēc tā? Tāpēc, ka attēlu renderēšana ir kaut kas, ko es vēl līdz galam neesmu sapratis, un acīmredzami superkvalitatīvās bildes, ko izmantoju sākumā, izrenderējot nu ir kļuvušas par 5 klasnieka/parkinsona slimnieka zīmējumiem. Bet tas ir OK, jo kaut ko tuvu tā salabošanai es iemācījos nedaudz vēlāk.
Diemžēl Diwie šis baigi neinteresēja, un mēs pilnīgi aizmirsām, ka kaut ko šādu darījām, un tā nu tā spēle stāv uz mana cietā diska līdz pat šodienai, kad es izdomāju notraust no viņas putekļu kārtu.
Galvenās atziņas pašam:
2D spēles ar Unity taisīt var, un ir zināmi plusi. Piemēram aizmugurē slīdošās ainas, kas kustās perspektīvā ir ārkārtīgi viegli panākamas bez īpašas rēķināšanas, vienkārši noliekot tās tālāk uz z ass. Šo trešo dimensiju var izmantot arī citām lietām, ko, manuprāt ļoti smuki ir izdarījuši cilvēki, kas taisījuši šo.
Zemāk pati spēle.
Ideja ir ļoti vienkārša, ko paņēmu no Marvin Spectrum, kas ir spēle, ko kādreiz ļoti aktīvi spēlējām informātikas stundu laikā, tā vietā, lai mācītos par to, kā wordā izveidot atraitņteikumu, kas ir lieta, ko nemāku vēl šobaltdien, un neesmu īsti pārliecināts, vai man tiešām vajadzētu zināt kā to izdarīt.
Kontroles: ASD, lai mainītu augstumu, JKL, lai mainītu krāsu. Spēles mehānika ļoti vienkārša: trāpi caurumā, esot pareizajā krāsā.
Skati ŠEIT
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru